Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, veicot savas Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā noteiktās funkcijas un elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares uzraudzību, ir veikusi nozari regulējošo normatīvo aktu izpēti un konstatējusi, ka atsevišķas Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma (turpmāk arī – SEPLPL) normas, iespējams, nav atbilstošas Latvijas Republikas Satversmei. Ievērojot minēto, Padome šajā vēstulē turpmāk izklāsta savus apsvērumus minētajam.
[1] 2020.gada 19.novembrī Saeima pieņēma Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumu, kas stājās spēkā 2021.gada 1.janvārī. Saskaņā ar SEPLPL pārejas noteikumu 1.punktu SEPLPL 3.panta septītā daļa un 8.panta ceturtā daļa stājās spēkā pēc Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (turpmāk – SEPLP) izveides pilnā sastāvā 2021.gada 4.augustā.[1] Saskaņā ar SEPLPL pārejas noteikumu 1.punktu līdz 2021.gada 4.augustam jautājumos, kas skar sabiedriskos elektroniskos plašsaziņas līdzekļus, to pārvaldību un sabiedrisko pasūtījumu, bija piemērojami Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma (turpmāk – EPLL) noteikumi redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020.gada 31.decembrim. SEPLPL 4.panta otrā daļa noteic: “Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Latvijas Televīzija” (turpmāk — Latvijas Televīzija) un sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Latvijas Radio” (turpmāk — Latvijas Radio).”
SEPLPL 3.panta septītā daļa – gan SEPLPL likuma spēkā esošajā redakcijā (spēkā līdz 2024.gada 31.decembrim), gan nākotnes redakcijā (spēkā no 2025.gada 1.janvāra) nosaka:“(7) Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi veido raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās, lai veicinātu visu Latvijas iedzīvotāju sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai, sabiedrības integrāciju Latvijā kā nacionālā valstī un padziļinātu izpratni par sabiedriskajiem, sociālajiem un kultūras procesiem.” Savukārt SEPLPL 8.panta ceturtā daļa – SEPLPL likuma spēkā esošajā redakcijā (spēkā līdz 2024.gada 31.decembrim) nosaka: “(4) Ja Latvijas Radio vai Latvijas Televīzija veido vairākas programmas, tad vienu programmu vai daļu vienas programmas raidlaika var atvēlēt raidījumiem svešvalodās, ieskaitot šajā raidlaikā arī valsts valodā subtitrētas kinofilmas vai teātra izrādes. Nākotnes redakcija SEPLPL 8.panta ceturtajai daļai (kas būs spēkā no 2025.gada 1.janvāra) ir līdzīga esošajai redakcijai, un tā nosaka: “(4) Ja Latvijas Sabiedriskais medijs veido vairākas programmas, tad vienu radio un vienu televīzijas programmu vai daļu vienas radio un vienas televīzijas programmas raidlaika var atvēlēt raidījumiem svešvalodās, ieskaitot šajā raidlaikā arī valsts valodā subtitrētas kinofilmas vai teātra izrādes.”
[1.1] SEPLPL 3.panta septītajā daļā likumdevējs sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir uzlicis par obligātu pienākumu veidot raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās, lai gan Latvijas Republikas Satversmē nostiprināts latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statuss. Savukārt 8.panta ceturtā daļa paredz tiesības veselu televīzijas programmu veidot svešvalodā, tātad ne tikai kādā no Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valodām, bet gan jebkurā svešvalodā. Uzmanība vēršama arī uz faktu, ka iepriekš spēkā esošajās tiesību normās, kas bija iekļautas EPLL un kas noteica sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesības un pienākumus attiecībā uz programmu un pakalpojumu veidošanu, šāds obligāts pienākums nekad nav bijis noteikts.
[1.1.1] Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pamata redakcijā, kas stājās spēkā 2010.gada 11.augustā, 66.panta ceturtajā daļā bija noteikts: “Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas otrā izplatīšanas tīkla programma pamatā ir valsts valodā. 20 procentus gada raidlaika tajā var atvēlēt raidījumiem valsts mazākumtautību valodās, ieskaitot šajā raidlaikā arī valsts valodā subtitrētās kinofilmas un teātru izrādes.” Vienlaikus šajā likuma redakcijā 2.pantā bija noteikts, ka likuma mērķis ir “veicināt sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas pamata; pildot Valsts valodas likuma prasības, sekmēt latviešu valodas kā Latvijas valsts valodas konstitucionālo funkciju īstenošanu pilnā apjomā, it sevišķi rūpēties, lai tā kalpo par visu Latvijas iedzīvotāju kopējo savstarpējās saziņas valodu; nodrošināt tās saglabāšanu un lietošanu, nosakot sabiedrības interesēm atbilstošu kārtību, kādā Latvijas jurisdikcijā esošie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi lieto valsts valodu raidlaikā, un vienlaikus paredzot tiesības lietot elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos mazākumtautību un citas valodas.”
[1.1.2] 2011.gada 7.jūlijā stājās spēkā grozījumi EPLL, ar kuriem 66.panta ceturto daļu izteica šādā redakcijā: “Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā pirmo programmu veido kā nacionālo programmu valsts valodā. Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas otrā programma pamatā ir valsts valodā. Daļu no raidlaika tajā var atvēlēt raidījumiem citās valodās, ieskaitot šajā raidlaikā arī valsts valodā subtitrētās kinofilmas un teātru izrādes.”
[1.1.3.] Pēc tam minētā tiesību norma atkārtoti tika grozīta un 2014.gada 28.maijā stājās spēkā grozījumi, ar kuriem 66.panta ceturtā daļa tika izteikta šādā redakcijā: “Latvijas Radio un Latvijas Televīzija programmas veido kā nacionālās programmas valsts valodā. Ja Latvijas Radio un Latvijas Televīzija veido vairākas programmas, tad daļu no vienas programmas raidlaika var atvēlēt raidījumiem citās valodās, ieskaitot šajā raidlaikā arī valsts valodā subtitrētās kinofilmas un teātru izrādes.”
[2] Ņemot vērā Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes izveidošanu spēkā stājās jauns Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums, kurā šobrīd spēkā esošā 3.panta septītā daļa noteic: “Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi veido raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās, lai veicinātu visu Latvijas iedzīvotāju sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai, sabiedrības integrāciju Latvijā kā nacionālā valstī un padziļinātu izpratni par sabiedriskajiem, sociālajiem un kultūras procesiem.” Savukārt SEPLPL 8.panta trešā un ceturtā daļa nosaka:
“(3) Latvijas Radio un Latvijas Televīzija savu programmu veido kā nacionālo programmu valsts valodā, tai skaitā latgaliešu rakstu valodā, izņemot šā panta ceturtajā daļā minēto gadījumu. Nacionālās programmas raidlaiku var atvēlēt arī raidījumiem vai sižetiem lībiešu valodā.
(4) Ja Latvijas Radio vai Latvijas Televīzija veido vairākas programmas, tad vienu programmu vai daļu vienas programmas raidlaika var atvēlēt raidījumiem svešvalodās, ieskaitot šajā raidlaikā arī valsts valodā subtitrētas kinofilmas vai teātra izrādes.”
Nākotnes redakcijā (kas stāsies spēkā 2025.gada 1.janvārī) SEPLPL 8.panta trešā un ceturtā daļa noteiks:
“(3) Latvijas Sabiedriskais medijs savu programmu veido kā nacionālo programmu valsts valodā, tai skaitā latgaliešu rakstu valodā, izņemot šā panta ceturtajā daļā minēto gadījumu. Nacionālās programmas raidlaiku var atvēlēt arī raidījumiem vai sižetiem lībiešu valodā.
(4) Ja Latvijas Sabiedriskais medijs veido vairākas programmas, tad vienu radio un vienu televīzijas programmu vai daļu vienas radio un vienas televīzijas programmas raidlaika var atvēlēt raidījumiem svešvalodās, ieskaitot šajā raidlaikā arī valsts valodā subtitrētas kinofilmas vai teātra izrādes.”
Šīs normas gan esošajās, gan nākotnes redakcijās neatrauti interpretējamas kopsakarā ar SEPLPL 3.panta septītās daļas esošo un 8.panta trešās daļas esošo un nākotnes redakciju. Būtībā SEPLPL likuma 8.panta trešā daļa precīzāk paskaidro 3.panta septītajā daļā sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem (nākotnē – Sabiedriskajam medijam) uzlikto pienākumu veidot saturu un pakalpojumus mazākumtautību valodās, respektīvi, sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir pienākums veidot vismaz vienu programmu kā nacionālu programmu valsts valodā, bet, ja tiek veidotas vairākas programmas, tad nav obligāta pienākuma tās visas veidot valsts valodā, gluži pretēji, saskaņā ar minētajām tiesību normām, daļa satura – programmas daļa vai pat visa programma būtu veidojama svešvalodā.
[2.1] Ņemot vērā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma vēsturiskās redakcijas, secināms, ka līdz pat SEPLPL spēkā stāšanās brīdim likumā sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem nebija noteikts obligāts pienākums veidot raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās. Gluži pretēji – likumā bija noteikts pienākums veidot programmas kā nacionālas programmas valsts valodā, tātad latviešu valodā. Turklāt EPLL 2.panta otrās daļas 4.punktā ir noteikts, ka EPLL mērķis ir “veicināt sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas pamata; pildot Valsts valodas likuma prasības, sekmēt latviešu valodas kā Latvijas valsts valodas konstitucionālo funkciju īstenošanu pilnā apjomā, it sevišķi rūpēties, lai tā kalpo par visu Latvijas iedzīvotāju kopējo savstarpējās saziņas valodu; nodrošināt tās saglabāšanu un lietošanu, nosakot sabiedrības interesēm atbilstošu kārtību, kādā Latvijas jurisdikcijā esošie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi lieto valsts valodu raidlaikā, un vienlaikus paredzot tiesības lietot elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos mazākumtautību un citas valodas.” Ņemot vērā, ka sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi ir elektroniskie plašsaziņas līdzekļi EPLL izpratnē, tad pat, ja to darbību regulē arī speciālais likums – SEPLPL –, uz tiem vienlaikus ir attiecināmi arī vispārīgie EPLL noteiktie elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības nosacījumi. Ņemot vērā, ka EPLL mērķis ir īstenojams caur elektronisko plašsaziņas līdzekļu un valsts pārvaldes iestāžu darbību, EPLL 2.panta otrās daļas 4.punkts skaidri noteic, ka elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir pienākums “sekmēt latviešu valodas kā Latvijas valsts valodas konstitucionālo funkciju īstenošanu pilnā apjomā, it sevišķi rūpēties, lai tā kalpo par visu Latvijas iedzīvotāju kopējo savstarpējās saziņas valodu [..]”. Tāpat likumā ir skaidri noteikts, ka vienlaikus ir jāparedz arī tiesības lietot elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos mazākumtautību un citas valodas. EPLL skaidri noteic, ka mazākumtautību valodu lietošana ir elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesība, nevis pienākums. SEPLPL anotācijā nav nekādas norādes un paskaidrojumu, kāpēc no SEPLPL spēkā stāšanās brīža sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem šāds pienākums ir uzliekams, tāpat nekāda informācija par šo nav fiksēta likumprojekta pieņemšanas procesa laikā un diskusijās Saeimā un tās komisijās. Tādējādi likumdevējs bez jebkāda pamatojuma ir noteicis sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem jaunu pienākumu. Likuma grozījumu pieņemšanas procesā nav arī notikušas plašākas diskusijas par šāda obligāta pienākuma uzlikšanu sabiedriskajiem medijiem.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Latvijas tiesiskajā sistēmā pastāv vispārējo tiesību princips – labas likumdošanas princips.[2] Satversmes tiesa 2019.gada 6.marta spriedumā lietā Nr. 2018-11-01 ir vērsusi uzmanību uz prasībām, kādām demokrātiskā tiesiskā valstī jāatbilst likumdošanas procesam gan attiecībā uz pieņemamā tiesiskā regulējuma hierarhiskās piemērojamības nodrošināšanu, gan attiecībā uz zinātnisku pētījumu izmantošanu un pieņemamā tiesiskā regulējuma sociālās ietekmes izvērtēšanu, gan attiecībā uz sabiedrības iesaisti likumdošanas procesā un tā publiskumu. Šo prasību ievērošana veicina ilgtspējīga tiesiskā regulējuma pieņemšanu un sekmē to, ka pieaug personu uzticēšanās valstij un tiesībām, kā arī izpratne par demokrātisko procesu.[3] Lemjot par obligāta pienākuma uzlikšanu sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem veidot raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās, likuma izstrādes gaitā vispār nav bijušas diskusijas ne atbildīgās Saeimas komisijas sēdēs, ne Saeimā, diskutējot un pieņemot šo likumprojektu, kā arī nav bijušas plašākas diskusijas ar iesaistītajām pusēm, nozares pārstāvjiem un ekspertiem, un nav ticis veikts nekāds novērtējums par to, kādas ir šāda pienākuma uzlikšanas iespējamās pozitīvās un negatīvas sekas. Tomēr, lai likums kalpotu sabiedrības interesēm, ir nepieciešams definēt tā mērķi un tvērumu, tostarp arī ne tikai normatīvā akta kopumā, bet arī atsevišķām tiesību normām, ja tās tiek būtiski mainītas. Lai arī likumam nav jābūt detalizētam, tomēr tam pietiekami skaidri jāpauž tajā ietvertā likumdevēja griba, tāpat ir jābūt skaidram arī tās pamatojumam, tiesību normai būtu jābūt rūpīgi pārdomātai gan konceptuālā, gan redakcionālā līmenī.[4] Tomēr konkrētajā gadījumā skaidri redzams, ka pirms normatīvā akta pieņemšanas specifiski par 3.panta septīto daļu, šīs normas saturu un to, kā tā mainās, salīdzinot ar EPLL ietvertajām vēsturiskajām redakcijām, vispār nav bijušas plašākas diskusijas un no likumprojektu pavadošajiem dokumentiem nav skaidrs, kāpēc norma būtiski grozīta. Tādējādi, pieņemot Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumu un tā 3.panta septītajā daļā nosakot sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu jaunu obligātu pienākumu veidot raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās, likumdevēja konceptuālā redzējuma maiņa nekādā veidā nav paskaidrota un likuma pieņemšanas procesā vismaz attiecībā uz konkrēto normu nav ticis ievērots labas likumdošanas princips.
[2.2] Uzsverams, ka SEPLPL 3.panta septītā daļa nosaka pienākumu veidot raidījumus, to fragmentus vai citus pakalpojumus mazākumtautību valodās, bet 8.panta trešā daļa runā pat par veselu programmu veidošanu svešvalodās. Par svešvalodu var tikt uzskatītas arī mazākumtautību valodas, tomēr jēdziens “svešvaloda” iekļauj arī jebkuras citas pasaules valodas. Tādējādi veidojas absurda situācija, kurā sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir obligāts pienākums veidot raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās un vienlaikus tiem ir tiesības izvēlēties veidot vēl kādu papildu programmu jebkurā no pasaules valodām, tajā skaitā arī valodās, kas nav mazākumtautību valodas un kuras Latvijas iedzīvotāji vispār nesaprot un ikdienā neizmanto. Būtu pieļaujama fragmentu svešvalodās iekļaušana saturā, tos atbilstoši tulkojot valsts valodā, bet ne veselu programmu veidošana. Tādējādi šīs normas pašas par sevi ir absurdas, kā arī pretējas Satversmē noteiktajam, ka Latvijas Republikā ir viena valsts valoda – latviešu valoda un Satversmes Preambulas vārdiem “latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda”.
[3] Turpmāk sīkāk tiek detalizēti iztirzāts SEPLPL likuma 3.panta septītajā daļā noteiktais sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu pienākums veidot raidījumus, to fragmentus un citu pakalpojumus mazākumtautību valodās.
[3.1] SEPLPL likuma 3.pantā “Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības pamatprincipi” ir septiņpadsmit daļas, kurās visās noteikti sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības pamatprincipi. Tie attiecināmi uz katru no sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem – gan VSIA “Latvijas Radio”, gan VSIA “Latvijas Televīzija”. Pamatprincipi nedod sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem izvēles iespējas, kurās no savām programmām vai pakalpojumiem konkrētās prasības ievērot, bet gan nosaka vispārīgu pienākumu tos ievērot savā darbībā – tātad jebkurā darbībā, jebkurā programmā un pakalpojumā, kuru katrs no sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem veido un nodrošina.
[3.2] Katra SEPLPL 3.panta daļa paredz kādu sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu obligātu pienākumu. Līdzīgi kā SEPLPL 3.panta septītā daļa arī 3.panta trešā daļa, piemēram, ietver obligātu pienākumu “veidot”: “Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi savas programmas un pakalpojumus veido atbilstoši augstām ētikas un kvalitātes prasībām, nodrošinot žurnālistikas izcilību un ievērojot visaugstākos starptautiskos profesijas un kvalitātes standartus.” Vienlaikus arī citas šī panta daļas paredz sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu obligātus pienākumus, piemēram, “būt” (SEPLPL 3.panta pirmā daļa), “nodrošināt” (SEPLPL 3.panta otrā, ceturtā, devītā un vienpadsmitā daļa), “sniegt” (SEPLPL 3.panta piektā daļa), “veicināt” (SEPLPL 3.panta sestā un divpadsmitā daļa), “stiprināt” (SEPLPL 3.panta astotā un četrpadsmitā daļa), “ņemt vērā” (SEPLPL 3.panta desmitā daļa), “popularizēt” (SEPLPL 3.panta trīspadsmitā daļa), “sadarboties” (SEPLPL 3.panta piecpadsmitā un septiņpadsmitā daļa) un “rīkoties” (SEPLPL 3.panta sešpadsmitā daļa). Nevienā no panta daļām likumdevējs nav paredzējis sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu izvēles brīvību, vai konkrēto pienākumu veikt, tāpat nav dotas izvēles iespējas, kurās platformās to darīt – tikai programmās vai arī tikai audiovizuālos pakalpojumos pēc pieprasījuma, tikai interneta vidē vai citos izplatīšanas formātos. Tiesību norma nosaka obligātu pienākumu visus šos principus savā darbībā ievērot, un arī auditorijai ir tiesības paļauties, ka sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi šos principus savā darbībā ievēros pilnībā, nevis, piemēram, tikai daļēji. Tos neievērojot, kaut tikai daļēji, sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi pārkāpj likumu un darbojas pretēji likumdevēja noteiktajam. Tā, piemēram, sabiedriskais elektroniskais plašsaziņas līdzeklis nav tiesīgs stiprināt cieņu pret dažādām sabiedrības grupām tikai, piemēram, vienā programmā, bet citās programmās un pakalpojumos rīkoties pretēji, šāda sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa darbība būtu pilnībā pretēja likuma garam un likumdevēja vēlmei, šādu normu iekļaujot SEPLPL.
[3.3] Aplūkojot sīkāk tieši SEPLPL 3.panta septīto daļu, ir secināms, ka likumdevējs ir noteicis, ka “sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi veido raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās [..]” Tiesību norma pēc savas uzbūves neparedz elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesības izvēlēties, vai veidot raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās vai to nedarīt. Tāpat tiesību norma nedod iespēju izvēlēties, veidot, piemēram, tikai raidījumu fragmentus, bet gan nosaka pienākumu veidot visas trīs normā minētās vienības. Tiesību norma nosaka pienākumu, kuru neievērojot un neizpildot, sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi darbotos pretēji saviem darbības pamatprincipiem – tātad pārkāptu ārējā normatīvajā aktā noteikto. Tādējādi SEPLPL 3.panta septītajā daļā ietvertais pienākums veidot saturu mazākumtautību valodās ir obligāts neatkarīgi no sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu redakcionālajām izvēlēm, satura mazākumtautību valodās veidošanas lietderības, auditorijas vajadzībām un vēlmēm, kā arī citiem pieņemtajiem lēmumiem. Tiesību norma neparedz sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu iespēju izvērtēt tās piemērošanas lietderības aspektus, kā arī salīdzināt sabiedrības ieguvumus ar sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu izdevumiem, kas rodas, veidojot saturu mazākumtautību valodās.
Tādējādi, pat ja sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi veidotu saturu un uzrunātu mazākumtautības latviešu valodā, gan VSIA “Latvijas Televīzija”, gan VSIA “Latvijas Radio” joprojām pastāv obligāts pienākums daļu finansējuma no valsts budžeta līdzekļiem atvēlēt arī satura veidošanai valodā, kas nav Satversmē nostiprinātā Latvijas Republikas valsts valoda, tādējādi neapšaubāmi samazinot pieejamo finansējumu arī valsts valodā veidotajam saturam. Tiesību zinātnē ir atzīts, ka latviešu valoda ir Latvijas augstākajām pamatvērtībām, kas skan demokrātiskas valsts iekārtas pamatus[5] un valoda ir būtiska nacionālās identitātes sastāvdaļa.[6] Arī “Satversmes tiesas judikatūrā vairākkārt uzsvērts, ka valsts valodas funkcija ir būt par sabiedrības kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu.[7] Valsts valoda raksturota arī kā vienotā demokrātiskas sabiedrības diskursa valoda.[8] Kopēja valoda veido kopēju pasaules redzējumu, informācijas un diskusiju telpu, kas nepieciešama, lai demokrātiskā sabiedrībā pieņemtu lēmumus un savstarpēji sadarbotos. Tā ir valsts valodas statusa jēga un obligāts priekšnoteikums saliedētai sabiedrībai un labi funkcionējošai demokrātijai.[9] Papildus tam valsts valoda veic arī specifiskus valstiski svarīgus uzdevumus, jo nodrošina valsts funkcionēšanu un komunikāciju starp personu un valsti.”[10] Uzliekot par pienākumu VSIA “Latvijas Radio” un VSIA “Latvijas Televīzija” (no 2025.gada 1.janvāra VSIA “Latvijas Sabiedriskais medijs”) veidot saturu mazākumtautību valodās, tiek pārkāptas Satversmē nostiprinātais nacionālas valsts princips, kas tiek īstenots caur latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.
[3.4.] Īpašie apstākļi, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, jau ir analizēti Satversmes tiesas judikatūrā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 1. un 2. punktu un 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu).[11] Satversmes tiesa ir norādījusi, ka PSRS okupācijas varas veicinātās migrācijas un rusifikācijas politikas dēļ aktuāls kļuva valodu lietojums, kā arī to, ka saziņas jautājums tika risināts, īstenojot vispārēju rusifikāciju, ļaujot ikdienas saziņā bez ierobežojumiem lietot krievu valodu un uzspiežot tās lietošanu valsts iestādēs.[12] Satversmes tiesa ir norādījusi, ka, vērtējot tiesību normu atbilstību tajā skaitā Satversmes 114.pantam, ir jāņem vērā Latvijas īpašie apstākļi, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, un to saistība ar pašreizējo situāciju valsts valodas lietojuma jomā, kam ir jo īpaši liela nozīme pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā.[13] Vienlaikus uzsverams, ka pastāv būtiska atšķirība starp krievu valodu no vienas puses un citām Latvijā esošām mazākumtautību valodām no otras puses, kuru lietotāju skaits ir salīdzinoši neliels. Satversmes tiesa jau 2019. gadā spriedumā lietā Nr. 2018-12-01 konstatēja, ka krievu valodas lietojums Latvijā vēl joprojām ir ļoti plašs. Minētajā lietā tika atzīts, ka krievu valodas izvēle ir pieejama kinoteātros un televīzijas pārraidēs, daudzu plašsaziņas līdzekļu saturs pamatā tiek veidots krievu valodā, arī daudzi preses izdevumi ir pieejami tikai krievu valodā. Cita starpā krievu valoda Latvijā raksturota kā pašpietiekama (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2.punktu).[14] Tāpat Satversmes tiesa ir atzinusi, ka latviešu valodas pozīcijas vairākās sociolingvistiskās funkcijās arī 2023.gadā neatbilst valsts valodas statusam un tas skaidrojams galvenokārt ar krievu valodas runātāju lingvistisko pašpietiekamību un krievu valodas plašo izplatību informatīvajā telpā (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 35.1. punktu).[15] Ņemot vērā minēto, būtu īpaši piesardzīgi vērtējams obligātais pienākums sabiedriskajiem medijiem uzlikt par pienākumu veidot saturu mazākumtautību valodās.
[4] Obligātais pienākums veidot saturu mazākumtautību valodās ir attiecināms uz ikvienu Latvijas jurisdikcijā esošu sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekli, kas ir izveidots vai varētu tikt izveidots nākotnē. Tādējādi gan VSIA “Latvijas Televīzija”, gan VSIA “Latvijas Radio” šis pienākums ir jāievēro, lai nepārkāptu tiem ārējā normatīvajā aktā noteiktos darbības pamatprincipus. Un būtībā gan viens, gan otrs uzņēmums ik gadu ir spiesti veidot un tehnoloģiski izplatīt saturu mazākumtautību valodās, tādējādi arvien turpinot Latvijas sabiedrības dalīšanu divās informatīvajās telpās un arvien turpinot darboties padomju okupācijas perioda seku ietekmē. Šāds Latvijas sabiedrisko mediju pienākums nonāk pretrunā ar Satversmē un tās preambulā noteikto Latvijas kā vienīgās valsts valodas principu. Satversmes Preambulā cita starpā ir noteikts: “[..] Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu. Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. [..]” Ņemot vērā Satversmē un tās preambulā noteikto, kā arī, lai garantētu demokrātiskas sistēmas drošību, stabilitāti un efektivitāti, valstij var būt nepieciešamība veikt īpašus pasākumus sevis aizsargāšanai. Tādēļ Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi “sevi aizstāvēt spējīgas demokrātijas” jēdziena leģitimitāti.[16] No šī jēdziena izriet valsts tiesības pieņemt tiesību normas un veikt pasākumus, tā, lai stiprinātu savu pastāvēšanu. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka demokrātiskai valstij ir ne vien tiesības, bet arī pienākums aizsargāt principus, pamatojoties uz kuriem tā ir radīta.[17] Tādējādi Latvijas valstij ir pienākums aizsargāt tās vērtības, kas nostiprinātas tās pamatlikumā un stiprināt latviešu valodas izmantošanu un latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu, nevis bez jebkādām diskusijām uzlikt sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem pienākumu veidot fragmentus, raidījumus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās, kā arī papildus tam nostiprināt likumā sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesības veidot veselas programmas svešvalodās, kas pat var nebūt Latvijas mazākumtautību valodas. Pieņemot šādu regulējumu, ne tikai tiek panākta situācija, kurā sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi lielu daļu resursu velta satura svešvalodās veidošanai un izplatīšanai, bet tiek vājināts arī latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statuss, kas ir pilnībā pretēji Latvijas Republikas Satversmē noteiktajam, turklāt ilgtermiņā tas var būtiski ietekmēt arī valsts drošību kopumā.
Ar terminu “valsts drošība” tiek saprasta pasākumu sistēma valsts politisko un ekonomisko pamatu un valsts robežu aizsargāšanai. Šis termins sevī ietver arī “nacionālo drošību”. Demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība kā leģitīms mērķis sevī ietver nacionālās drošības un Latvijas teritoriālās vienotības aizsardzību.[18] Nacionālās drošības likuma 1.pants noteic: “Nacionālā drošība ir valsts un sabiedrības īstenotu vienotu, mērķtiecīgu pasākumu rezultātā sasniegts stāvoklis, kurā ir garantēta valsts neatkarība, tās konstitucionālā iekārta un teritoriālā integritāte, sabiedrības brīvas attīstības perspektīva, labklājība un stabilitāte.” Tādējādi, lai garantētu demokrātiskas sistēmas drošību, stabilitāti un efektivitāti, valstij var būt nepieciešamība veikt īpašus pasākumus sevis aizsargāšanai. Ievērojot to, ka ir nepieciešams nodrošināt nacionālo drošību un savlaicīgi prognozēt un novērst valsts iekšējo un ārējo apdraudējumu, kā arī garantēt valsts aizsardzību, sabiedrības drošību un tās demokrātisko attīstību, attiecībā uz elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomu valsts drošības nodrošināšana uzsverams, ka ne vien nav pieļaujams, ka mediju vidē tiek izplatīts tāds saturs, kas apdraud vai var apdraudēt valsts drošību, bet nav pieļaujami arī apstākļi, kad likumdevējs apzināti izveido situāciju, kurā tiek vājināta viena no būtiskākajām valsts pamatvērtībām – viena valsts valoda – latviešu valoda.
[5] Publiski pieejamā informācija liecina, ka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā un 2023.gada 16.martā Saeimā 1. lasījumā ir skatīti grozījumi SEPLPL[19] (likumprojekts “Grozījumi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā” Nr.199/Lp14), kas paredzēja mazināt svešvalodu, kas nav Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas valstu oficiālajās valodās, klātesamību sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa VSIA “Latvijas Televīzija” programmās, pieļaujot, ka Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas valstu oficiālajās valodās būtu ļauts veidot vienu sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa televīzijas programmu vai programmas daļu, tādējādi tuvinot Latviju Eiropas kopējai kultūrtelpai, bet valodās, kas nav Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas valstu oficiālās valodas, būtu ļauts veidot tikai programmas daļu.
[5.1] 2023.gada 23.martā tolaik amatā esošais kultūras ministrs Nauris Puntulis iesniedza Latvijas Republikas Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai priekšlikumus grozījumiem SEPLPL (likumprojekts “Grozījumi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā” Nr.199/Lp14) pirms 2.lasījuma. Priekšlikums paredzēja izteikt SEPLPL 3.panta septīto daļu šādā redakcijā: “(7) Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi veido raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus, veicinot visu Latvijas iedzīvotāju, tostarp mazākumtautību, piederību Latvijai, sabiedrības integrāciju Latvijā kā nacionālā valstī un padziļinātu izpratni par sabiedriskajiem, sociālajiem un kultūras procesiem.” Priekšlikums tika pamatots ar Ministru kabineta 2023.gada 30.janvāra rīkojumu Nr.51 “Par konceptuālo ziņojumu “Konceptuālais ziņojums par valsts stratēģisko komunikāciju un informatīvās telpas drošību 2023.-2027. gadam”, kurā noteikts: “Ievērojama Latvijas mazākumtautību daļa ilgstoši bijusi piesaistīta Krievijas kontrolētiem dezinformācijas un propagandas kanāliem. Lai novērstu atstumtību, saglabātu un veicinātu šo sabiedrības grupu piederību Latvijai, pēc piekļuves liegšanas šiem kanāliem, īstermiņā svarīgi ir turpināt nodrošināt alternatīvu kvalitatīvu ziņu un izklaides saturu šīm auditorijām esošajos Latvijas medijos, vienlaikus nepalielinot papildu satura radīšanu mazākumtautību valodās par valsts budžeta līdzekļiem. Vidējā termiņā un ilgtermiņā jāveicina šīs sabiedrības grupas iekļaušanās Eiropas mediju un informatīvajā telpā, palielinot saturu latviešu valodā, tādējādi veicinot Latvijas sabiedrības saliedēšanu uz valsts valodas pamata.” Šī likumprojekta virzība pēc 1.lasījuma un priekšlikumu iesniegšanas uz 2.lasījumu Saeimā vairs neturpinājās. Pēc Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2023.gada 29.marta sēdes protokola[20] ir redzams, ka uz komisijas sēdi bija iesniegta VSIA “Latvijas Radio” darbinieku atklātā vēstule, kurā tiek aicināts apturēt iepriekš minētā likumprojekta virzību. Un pēc klātesošo deputātu, sabiedrisko mediju un SEPLP diskusijas komisijas locekļi atbalstīja steidzamības atcelšanu likumprojektam, kā arī atbalstīja aicinājumu izslēgt no 2023.gada 30.marta sēdes darba kārtības likumprojektu “Grozījumi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā” (Nr.199/Lp14). Ņemot vērā Saeimas mājaslapā publiski pieejamo informāciju par Saeimas komisiju darba kārtībām, secināms, ka priekšlikums par izmaiņām SEPLPL 3.panta septītajā daļā vairs nekad netika skatīts. Tādējādi secināms, ka likumdevējs jau ir izvērtējis iespējas izdarīt grozījumus Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā, tomēr nav veiktas darbības konkrētu redakciju izmaiņām, un likums nav ticis grozīts.
[5.2.] Nenoliedzot to, ka mazākumtautībām ir tiesības būt iesaistītām valstiskos, demokrātiskos procesos un tām jābūt pieejai informācijai, tomēr Satversme nenosaka, ka valstij šī informācija mazākumtautībām būtu jānodrošina tieši mazākumtautību valodās. Satversmes 110.pants noteic “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta,” savukārt Satversmes 114.pants paredz, ka “personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.” Satversme paredz un nodrošina iespējas atbilstoši demokrātiskām vērtībām. Attiecībā uz 110.pantu Satversme nosaka, ka personām ir tiesības iegūt informāciju un izplatīt to, tādējādi valsts nedrīkst likt šķēršļus informācijas saņemšanai un izplatīšanai, bet 114.pantā Satversme nosaka, ka valstij nav tiesību veidot un likt šķēršļus mazākumtautību pārstāvjiem īstenot pasākumus savas valodas un kultūras aizsardzībai un attīstībai, tātad panta vēstījums pēc būtības nozīmē, ka vēsturiskajām Latvijas mazākumtautībām ir tiesības kopt savu kultūru. Tomēr Satversme ne 114.pantā, ne kādā citā pantā nekādā veidā neparedz valsts obligātu pienākumu nodrošināt mazākumtautību pārstāvjiem informāciju vienā vai vairākās mazākumtautību valodās, tāpat Satversme neparedz izcelt vienu vai tikai dažas mazākumtautību valodas. Arī Vispārējās konvencijas par minoritāšu aizsardzību 1.pantā ir noteikts, ka “nacionālo minoritāšu un tām piederošo personu tiesību un brīvību aizsardzība ir neatņemama starptautiskās cilvēka tiesību aizsardzības daļa un tādējādi iekļaujas starptautiskās sadarbības ietvaros,” tomēr tiesību aizsardzība nenozīmē un nekādā veidā nav tulkojama tā, ka valstij jāveic pastiprināti pasākumi un sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos obligāti jānodrošina informācijas izplatīšana mazākumtautību valodās. Vienlaikus jāuzsver, ka Latvijā retranslējamo audio un audiovizuālo programmu sarakstā ir iekļautas 258 programmas, no kurām krievu valodā (t.sk. gan krievu, gan citās valodās vai ar krievu valodas celiņu) ir pieejamas 99 televīzijas programmas un vēl vairākas programmas poļu, ukraiņu un citās mazākumtautību valodās, tāpat Latvijā ir 15 komerciālās un nekomerciālās radio programmas krievu valodā, kā arī preses izdevumi, tādējādi nav šaubu, ka Latvijā tiek nodrošināta arī satura pieejamība mazākumtautību valodās. Arī Satversmes tiesa, lemjot jautājumus, kas saistīti ar mazākumtautību pārstāvju tiesībām Latvijā[21], ir norādījusi, ka Latvijā pārējo tradicionāli runāto mazākumtautību valodu − poļu, baltkrievu, lietuviešu, igauņu, romu un citu valodu pratēju skaits joprojām samazinās, turpretī krievu valodas pozīcijas Latvijā joprojām ir stabilas un šī valoda ir uzskatāma par pašpietiekamu.[22]
[5.3] Vispārējās konvencijas par minoritāšu aizsardzību 5.pantā ir noteikts, ka “puses apņemas veicināt tādu apstākļu radīšanu personām, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, kuri saglabātu un attīstītu to kultūru, sargātu to identitātes būtiskos elementus, tas ir, to reliģiju, valodu, tradīcijas un kultūras mantojumu.” Veicināt mazākumtautību piederību Latvijai un sabiedrības integrāciju Latvijā kā nacionālā valstī un padziļinātu izpratni par sabiedriskajiem, sociālajiem un kultūras procesiem ir iespējams arī uz Satversmē noteiktā latviešu valodas pamata, neuzliekot sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem obligātu pienākumu veidot saturu mazākumtautību valodās. Paredzot normatīvajos aktos sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem šādu obligātu pienākumu, pēc būtības valsts jau sākotnēji paredz nevis iedzīvotāju, tajā skaitā mazākumtautību valodās runājošu iedzīvotāju, integrāciju un piederību vienai informatīvajai telpai, bet gan divu atsevišķu informatīvo telpu veidošanu. Valsts pati veido atsevišķu informatīvo telpu uz latviešu valodas pamata un par valsts budžeta līdzekļiem uztur un turpina veidot citu informatīvo telpu mazākumtautību valodās, pamatā vienā no šīm valodām, un šādi apstākļi nekādā veidā neveicina kopēju sabiedrības integrāciju un līdzdalību Latvijas demokrātiskajos procesos. Latvijas valsts pilsoņi būtu jāuzrunā kopējā valodā, pretējā gadījumā tiek kavēts kopējs demokrātiskais diskurss, kas ir demokrātiskas valsts pamats.
Satversmes tiesa ir noteikusi: “Valsts valodas zināšanas ir nepieciešams priekšnoteikums arī ikvienas personas efektīvai līdzdalībai demokrātiskas valsts dzīvē. Spēja brīvi lietot valsts valodu ir pamats personas sabiedriskajai aktivitātei un izvēles iespējām attiecībā uz pieejamo informācijas telpu. Personai, kas prot valsts valodu, ir iespēja salīdzināt un kritiski izvērtēt iegūto informāciju un kvalitatīvi piedalīties publiskajā diskursā, kas ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa.[23] Spēja brīvi komunicēt par jebkuru jautājumu valsts valodā ir neatsverama demokrātiskās iekārtas saglabāšanas kontekstā.”[24] Ja sabiedriskajam elektroniskajam plašsaziņas līdzeklim ir uzlikts par pienākumu veidot raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās, tad šis pienākums nonāk pretrunā ar nacionālas valsts principu, kā arī mazina daļai no sabiedrības spēju efektīvi līdzdarboties valsts demokrātiskajos procesos, veicinot sabiedrības daļas nošķiršanu no informatīvās telpas, kas ir valsts valodā. Šāda pieeja ir pretēja Satversmē noteiktajam, ka Latvijā ir viena valsts valoda, kā arī tam, ka valsts valoda ir obligāts saziņas līdzeklis sabiedriskās dzīves publiskajā jomā, kuru valsts par tādu noteikusi.[25] Arī Saeimas 2012.gada 2.februāra paziņojumā[26] ir pausta nostāja, ka latviešu valodai kā visu valsts iedzīvotāju kopīgajai valodai ir būtiska nozīme demokrātiskās līdzdalības un saliedētas sabiedrības nodrošināšanā Latvijā. Vienlaikus paziņojumā vēlreiz apstiprināts, ka Latvijas valsts garantē visu Latvijas mazākumtautību tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Arī likuma “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju” 8.pants noteic: “Visiem Latvijas Republikas patstāvīgajiem iedzīvotājiem ir garantētas tiesības ievērot savas tradīcijas, lietot nacionālo simboliku un atzīmēt nacionālos svētkus.” Minētais nepārprotami norāda uz to, ka Latvijas valsts garantē iespēju mazākumtautībām tiesības gan saglabāt, gan attīstīt savu valodu un kultūru, tomēr tas nenozīmē, ka valsts obligāti nodrošina informācijas pieejamību un cita satura veidošanu un izplatīšanu mazākumtautību valodās vai citās svešvalodās. Mazākumtautību valodu neesamība sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās pati par sevi nekādā veidā neietekmē un neliedz mazākumtautībām saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Informāciju mazākumtautību valodās vai, ja tas nepieciešams, arī citās svešvalodās, ir iespējams nodrošināt pilsoniskās sabiedrības darba ietvaros – pašiem mazākumtautību pārstāvjiem informējot citus, nodrošinot informācijas apriti, tajā skaitā pēc nepieciešamības – arī mazākumtautību valodās, tomēr tas nav un nekādā veidā nevar būt sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu obligāts pienākums šādu informāciju mazākumtautību valodās veidot, izplatīt un nodrošināt.
[5.4] Latvijas Republikas Saeima 2023.gada 28.septembrī apstiprināja Nacionālās drošības koncepciju.[27] Saskaņā ar Nacionālās drošības koncepcijā noteikto kā viena no prioritātēm iekšējai drošībai un konstitucionālajai iekārtai radītā apdraudējuma novēršanai ir saliedētas sabiedrības stiprināšana, ko var īstenot, veicinot sabiedrības vairākuma saliedēšanu ap kopīgām vērtībām, kuru pamatā ir “valsts neatkarība, tās piederība Rietumu pasaulei, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda un tāda vēstures izpratne, kas nosoda totalitāro režīmu veiktos noziegumus pret cilvēci, un analoģisku vēstures notikumu atkārtošanos mūsdienās.” Nacionālās drošības koncepcijas 7.sadaļā “Latvijas informatīvajai telpai radītā apdraudējuma novēršana” noteikts: “Latvijas informatīvās telpas drošība ir būtisks aspekts Latvijas nacionālās drošības nodrošināšanai. Spēcīgas un aizsargātas informatīvās telpas pamatā ir stipri vietējie Latvijas mediji un kvalitatīvs vietējais saturs latviešu valodā. Jānodrošina, ka visa Latvijas sabiedrība atrodas vienotā informatīvajā telpā, patērē vienotu saturu, tādējādi tiek pārtraukta sabiedrības šķelšana un veicināta tās saliedēšanās uz valsts valodas pamata. Turpmākā valsts informatīvās telpas aizsardzības un attīstības politika fundamentāli balstāma uz latviešu valodas un Satversmes vērtību bāzes. Veidojama tāda mediju politika un tiesiskā vide, kas atbalsta saturu valsts valodā. Ņemot vērā, ka Latvijā notiek valsts valodas lomas stiprināšana visās dzīves sfērās, no 2026. gada 1.janvāra arī sabiedrisko mediju veidotajam saturam jābūt tikai latviešu valodā un valodās, kas ir piederīgas Eiropas kultūrtelpai, tādējādi veicinot visu Latvijas iedzīvotāju piederību vienotai informatīvajai telpai, kas ir balstīta latviešu valodā un citās ES, Eiropas Ekonomikas zonas un ES kandidātvalstu valodās. Valstij pārstājot finansēt saturu krievu valodā, tiktu noslēgts vienotas informatīvās telpas izveides process, savukārt komerciālajos medijos saturs krievu valodā par privātiem līdzekļiem turpinātu pastāvēt.” Būtībā likumdevējs 2023.gada 28.septembrī, apstiprinot Nacionālās drošības koncepciju, ir noteicis, ka līdzšinējā kārtība sabiedriskajos medijos, kas veicina Latvijas sabiedrības atrašanos divās informatīvajās telpās, ir jāpārtrauc.
[5.5] Satversmes preambulā noteikts, ka “Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības.” Vienlaikus Satversmes 114.pants nosaka, ka “Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.” Tāpat Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību[28] 9.panta trešajā daļā noteikts, ka “Likumu par radio un televīzijas pārraidēm ietvaros Puses apņemas nodrošināt savu iespēju robežās un, ņemot vērā pirmā punkta nosacījumus, ka personām, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, tiek sniegta iespēja radīt un izmantot savu mediju.” Tomēr, kā jau iepriekš minēts, nekur Satversmē, kā arī citos nacionālajos un Starptautiskajos normatīvajos aktos valstij nav uzlikts par pienākumu no valsts līdzekļiem finansēt un obligāti nodrošināt Latvijas mazākumtautībām bezmaksas saturu mazākumtautību valodās. Attiecībā uz mazākumtautību pārstāvju iespējamu tiesību aizskārumu norādāms, ka obligāta pienākuma veidot raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās neesamība pati par sevi nerada mazākumtautību pārstāvju tiesību aizskārumu. Vērtējot, vai valsts ir izpildījusi pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no personas sociālajām pamattiesībām, ir jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi. Konkrētajā gadījumā norādāms, ka likumdevējs ārējos normatīvajos aktos nav noteicis nekādus ierobežojošus apstākļus, kas liegtu mazākumtautību pārstāvjiem īstenot savas tiesības – iespējas iegūt informāciju, kā arī radīt un izmantot savu mediju, tajā skaitā mazākumtautību valodās.
[6] Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, kā arī to kapitāldaļu turētājs SEPLP, vairākkārtīgi gan publiskajā telpā, gan Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā ir norādījuši, ka Latvijas sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir viens no zemākajiem finansējumiem Eiropas Savienībā un katastrofāli trūkst finansējuma gan satura veidošanai, gan tehnoloģiskajai attīstībai.
Piemēram, publiski pieejamā informācija liecina, ka 2023.gada 5.jūnijā SEPLP ir norādījusi, ka “[..] Līdz šim Latvijas sabiedrisko mediju finansējums ir bijis būtiski mazāks nekā vidēji Eiropā. Pēc 2021. gada datiem tas ir 0,11% no IKP, bet pēc šī gada prognozēm – tikai 0,09%. Tas ir par gandrīz 6 miljoniem eiro mazāks nekā Igaunijā un pat par 16 miljoniem mazāks nekā Lietuvā (2022. gada dati). Sabiedriskie mediji ir sagatavojuši detalizētus aprēķinus par attīstībai nepieciešamajiem līdzekļiem darbinieku konkurētspējas stiprināšanai, satura attīstībai, tehnoloģiju atjaunošanai un kritiskās infrastruktūras uzturēšanai. [..] SEPLP uzsver, ka ar lēmumiem par atbilstošu finansējumu, no kā atkarīga veiksmīga un jēgpilna sabiedrisko mediju apvienošana, izšķirsies Latvijas sabiedrisko mediju kā demokrātiskai valstij īpaši būtiskas institūcijas nākotne strauji mainīgajā un digitālajā mūsdienu pasaulē.” Vienlaikus SEPLP norādījis, ka “sabiedriskajiem medijiem ir hronisks līdzekļu trūkums”. SEPLP loceklis Jānis Eglītis uzsvēris: “Esošais finansējuma apjoms, kas ir divas reizes mazāks nekā vidēji Eiropā uz vienu iedzīvotāju, spiež Padomi un medijus katru gadu apsvērt iespējamu oriģinālā satura apjoma samazināšanu, kā arī tiek ierobežoti ieguldījumi kritiskajā infrastruktūrā un tehnoloģijās. Esošā kārtība neļauj plānot sabiedrisko mediju attīstību vidējā termiņā, kas ir kritiski svarīgi, lai medijs spētu sekot līdzi auditorijai digitālajā laikmetā.” [29]
Vienlaikus arī VSIA “Latvijas Radio” valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne ir norādījusi, ka “esošie produkti un pakalpojumi kļūst arvien dārgāki. Nereti finansējums jauniem projektiem vai tā brīža prioritātēm, piemēram, karadarbības Ukrainā atspoguļošanai, tiek ņemts uz citu raidījumu rēķina. Runāt par kaut kādu attīstību savādāk nevaram, jo mums visu laiku ir jāskatās, kam ņemsim nost [..].” Savukārt VSIA “Latvijas Televīzija” valdes priekšsēdētājs Ivars Priede ir norādījis: “Mums principā ir jautājums par darbības nepārtrauktību [..] patlaban nav vietas sarunām par oriģinālsatura vairošanu vai inovācijām.”[30]
[6.1] Turpmāk norādīti dati, kas atspoguļo, kāda daļa finansējuma tiek novirzīta, lai turpinātu uzturēt sabiedrisko mediju redakcijas, kas veido saturu svešvalodās. Dati par katru no sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem atspoguļoti par laika periodu no 2022. līdz 2024.gadam.
[6.1.1] Sabiedriskais elektroniskais plašsaziņas līdzeklis VSIA “Latvijas Televīzija” – attiecībā uz ik dienu izveidoto jauno satura vienību skaitu Sabiedriskajā pasūtījumā 2024.gadam ir paredzēts, ka tīmekļa vietnē LSM dienā tiek izveidotas apmēram 60 jaunas satura vienības latviešu valodā, 10 angļu valodā, bet divas reizes vairāk – 20 satura vienības tieši krievu valodā. Citas mazākumtautību valodas bez krievu šajā sadaļā pat nav minētas.[31] Saskaņā ar publiski pieejamajiem datiem Latvijā dzīvo vairāk nekā 150 dažādu tautību,[32] taču satura veidošana paredzēta tikai vienā no mazākumtautību valodām – krievu. Tāpat arī VSIA “Latvijas Radio” veidotajā programmā “Latvijas Radio 4 – Doma laukums” programma galvenokārt tiek veidota krievu valodā ar atsevišķām programmas daļām citās mazākumtautību valodās. Vienlaikus jānorāda, ka dati liecina, ka ik gadu samazinās auditorija krievu valodā veidotajam saturam, piemēram, LSM+ (rus.lsm.lv) veidotās ziņas krievu valodā 2023.gadā sasniedza 175,9 tūkstošu auditoriju, kas ir par 27% mazāk nekā 2022.gadā.[33] Taču, neskatoties uz to, ka auditorija turpina samazināties, satura krievu un citās mazākumtautību valodās veidošanas izmaksas 2022.gadā bija 1 627 221eiro, 2023.gadā – 1 476 407 eiro, bet 2024.gadā sasniedz 1 494 169 eiro, tādējādi redzams, ka izmaksas šāda satura nodrošināšanai palielinās.
[6.1.2] Sabiedriskais elektroniskais plašsaziņas līdzeklis VSIA “Latvijas Radio” – Publiski pieejamā informācija liecina, ka programmas “Latvijas Radio 4 – Doma laukums” satura veidošanas izmaksas 2022.gadā bija 1 110 543 eiro, 2023.gadā – 1 083 850 eiro, bet 2024.gadā sasniedz 1 128 330 eiro, neieskaitot apraides izmaksas.
[6.2] Ņemot vērā minēto, Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, izpildot pienākumu veidot un izplatīt saturu mazākumtautību valodās, ik gadu tam tērē vairāk nekā 2,5 miljonus eiro, kurus būtu iespējams izmantot satura veidošanai un auditorijas, tajā skaitā mazākumtautību pārstāvju, uzrunāšanai uz Satversmē noteiktās valsts valodas pamata, tehnoloģiskajai attīstībai, jaunu pakalpojumu veidošanai, esošo pilnveidei, kā arī citiem mērķiem. Taču to nav iespējams darīt, jo abiem sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir obligāts pienākums turpināt ieguldīt finansējumu un veidot saturu mazākumtautību valodās.
Būtu pieļaujama situācija, kurā sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir izvēle, vai saturu šajās valodās veidot vai to nedarīt. Tāpat būtu pieļaujams, ka, piemēram, gadījumā, ja pētījumi liecinātu vai sabiedrībā būtu novērojams, ka satura veidošana mazākumtautību valodās ir acīmredzama nepieciešamība, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome sabiedriskā pasūtījuma ietvaros varētu noteikt sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem pienākumu noteiktu daļu satura veidot mazākumtautību valodās, bet tas nedrīkst būt ar likumu noteikts sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu obligāts pienākums par Latvijas valsts budžeta līdzekļiem veidot saturu valodās, kas nav Satversmē noteiktā valsts valoda.
[7] Jāuzsver, ka, ja regulējuma, kas nosaka obligātu sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu pienākumu veidot raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās, ieviešanas mērķis ir bijis panākt, ka mazākumtautību pārstāvji tiek informēti par aktuālajiem notikumiem valstī, tiek veicināta to piederība Latvijas valstij, sabiedrības integrācija Latvijā kā nacionālā valstī un padziļināta izpratne par sabiedriskajiem, sociālajiem un kultūras procesiem, tad izvēlētais līdzeklis nav piemērots mērķa sasniegšanai. Turklāt, kā redzams no iepriekš aprakstītās faktiskās situācijas, sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi savās programmās un pakalpojumos acīmredzami dod priekšroku tikai vienai no vairāk kā 150 mazākumtautību valodām – krievu valodai. Vienlaikus atkārtoti jāuzsver, ka papildu šim obligātajam pienākumam sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem saskaņā ar SEPLPL 8.panta ceturtajā daļā noteikto ir iespēja par valsts budžeta līdzekļiem veidot veselas programmas svešvalodās, arī tādās valodās, kas nav Latvijas mazākumtautību valodas. Nepastāv saprātīgas šaubas, ka šāda situācija būtiski ietekmē satura valsts valodā veidošanas iespējas un attīstību, tādējādi ietekmējot arī to, kādu saturu, pakalpojumus un kādā kvalitātē saņem Latvijas iedzīvotāji.
[8] EPLL, kas regulē kopējo elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības vidi, 24.panta otrajā daļā ir noteikts, ka “elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, respektējot uzskatu daudzveidību, aizstāv neatkarīgas, demokrātiskas un tiesiskas Latvijas valsts ideju, ievēro cilvēktiesības un darbojas Latvijas sabiedrības interesēs.” Savukārt saskaņā ar SEPLPL 2.pantā noteikto sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu vispārējais stratēģiskais mērķis ir “stiprināt Latvijas demokrātisko iekārtu, vārda brīvību un Latvijas iedzīvotāju sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai, kopt latviešu valodu un nacionālo kultūru saskaņā ar Satversmi, šo likumu un citiem likumiem.” EPLL norma nosaka vispārīgo nosacījumu, kas attiecināms gan uz sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, gan komerciālajiem, gan nekomerciālajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem. Vērtējot abas normas savstarpējā sakarībā, nav šaubu, ka sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir jādarbojas sabiedrības interesēs, kā arī nepārprotami sava darbība ir jānodrošina tā, lai tiktu kopta latviešu valoda. SEPLPL 3.panta septītās daļas mērķis panākt mazākumtautību iedzīvotāju piederību Latvijas valstij ir sasniedzams arī ar citiem līdzekļiem, turklāt informācija ir nododama arī valsts valodā. Raidījumu, to fragmentu un citu pakalpojumu obligāta veidošana mazākumtautību valodās pati par sevi negarantē mazākumtautību pārstāvju veiksmīgu integrāciju un piederību Latvijas valstij, sabiedrības integrāciju Latvijā kā nacionālā valstī un padziļinātu izpratni par sabiedriskajiem, sociālajiem un kultūras procesiem. Šos mērķus iespējams īstenot arī uz valsts valodas – latviešu valodas pamata. Vienlaikus Latvijas sabiedrības interesēs ir saņemt pēc iespējas kvalitatīvākus sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu pakalpojumus, proti, finansējums būtu novirzāms satura un pakalpojumu nodrošināšanai un attīstībai uz latviešu valodas pamata, nevis ar likumu noteikt pienākumu veidot raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās, kā to paredz SEPLPL 3.panta septītā daļa, kā arī dot iespēju izvēlēties veidot veselas programmas svešvalodās, tātad jebkurā pasaules valodā, kā to paredz SEPLPL 8.panta ceturtā daļa.
Padome aicina iepazīties ar šajā vēstulē minētajiem argumentiem par tiesību normu atbilstību Latvijas Republikas Satversmei un, izvērtējot nepieciešamību, rīkoties atbilstoši savai kompetencei.
Vēstule nosūtīta: Latvijas Republikas prezidentam Edgaram Rinkēvičam, Latvijas Republikas Ministru prezidentei Evikai Siliņai, Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai Daigai Mieriņai, Latvijas Republikas kultūras ministrei Agnesei Lācei, Latvijas Republikas Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājai Leilai Rasimai, Latvijas Republikas Saeimas frakcijas JAUNĀ VIENOTĪBA vadītājam Edmundam Jurēvicam, Latvijas Republikas Saeimas frakcijas Zaļo un zemnieku savienība vadītājam Harijam Rokpelnim, Latvijas Republikas Saeimas frakcijas “APVIENOTAIS SARAKSTS – Latvijas Zaļā partija, Latvijas Reģionu apvienība, Liepājas partija” vadītājam Edgaram Tavaram, Latvijas Republikas Saeimas frakcijas “Nacionālā apvienība” vadītājam Raivim Dzintaram, Latvijas Republikas Saeimas frakcijas “Stabilitātei!” vadītājam Aleksejam Rosļikovam, Latvijas Republikas Saeimas frakcijas PROGRESĪVIE vadītājam Andrim Šuvajevam, Latvijas Republikas Saeimas frakcijas LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ vadītājam Aināram Šleseram, Pie frakcijām nepiederošajiem deputātiem: Edgaram Zelderim, Igoram Rajevam, Viktorijai Pleškānei, Oļegam Burovam, Andrejam Ceļapīteram, Aleksandram Kiršteinam, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājam Jānim Siksnim.
[1] Latvijas Republikas Saeimas 2021.gada 4.augusta paziņojumi par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļu ievēlēšanu amatā: https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs_lmp.nsf/0/1BB9410CDE4434F1C225872700228538?OpenDocument; https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs_lmp.nsf/0/045035BCA29594BBC225872700225FA5?OpenDocument; https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs_lmp.nsf/0/D8C3B0F77D496ABDC225872700229E72?OpenDocument.
[2] 2019. gada 6. martā Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2018-11-01
[3] Labas likumdošanas principa ģenēze Latvijas tiesiskajā sistēmā, Kalvis Engīzers, Jurista Vārds, 2021.gada 7.decembris Nr.49 (1211).
[4] Likumdošanas procesa kvalitāte tiesneša skatījumā, Dace Mita, Jurista Vārds, 2016.gada 11.oktobris. Pieejams: https://www.at.gov.lv/lv/par-augstako-tiesu/augstakas-tiesas-biletens/augstakas-tiesas-biletens-nr-14/likumdosanas-procesa-kvalitate-tiesnesa-skatijuma
[5] Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 304.lpp.
[6] Osipova S. Valsts valoda kā konstitucionāla vērtība. Jurista vārds, 2011. 18.oktobris Nr. 42 (689)
[7] Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01 16. punkts; 2024. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-04-0106 18.2. punkts.
[8] Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 21.1. punkts.
[9] Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 30. punkts.
[10] Jurista Vārds, 28. Maijs 2024 /NR. 22 (1340), A.Rodiņa, G.Bārdiņš Valsts valoda Satversmes tiesas judikatūrā.
[11] Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 30. punkts.
[12] Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 30.2. punkts.
[13] Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 30.2. punkts.
[14] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2024.gada 10.jūlija spriedums lietā Nr. 2022-45-01, 30.4. punkts
[15] Turpat.
[16] Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada 16. marta spriedums lietā Ždanoka v. Latvia, 100. punkts
[17] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija spriedums lietā Nr. 2005-13-0106, 13.6. punkts).
[18] Satversmes tiesas spriedums. 2000‒03‒01. 30.08.2000. Secinājumu daļas 7.punkts.
[19] Likumprojekts “Grozījumi “Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā” Nr.199/Lp14”Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs14.nsf/0/70E016E26C0510B3C225896C00480816?OpenDocument
[20]Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/95c4bcf6f14c6315c225897b0046a147/$FILE/PR_2023_03_29_10_15_CTSLK.pdf
[21] Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija spriedums lietā Nr. 2022-45-01
[22] Latviešu valodas aģentūras sociolingvistisko pētījumu "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020", 66. lpp.
[23] Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 18. punkts.
[24] Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 22.2. punkts.
[25] Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 311.lpp.
[26] Latvijas Republikas Saeimas paziņojums “Par latviešu valodas valstisko lomu. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/243710-latvijas-republikas-saeimas-pazinojums-par-latviesu-valodas-valstisko-lomu
[27] Nacionālās drošības koncepcija (28.09.2023.). Pieejama: https://likumi.lv/ta/id/345911-par-nacionalas-drosibas-koncepcijas-apstiprinasanu.
[28] Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību, pieejama: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1282.
[29] Aicina sabiedrisko mediju finansējumu piesaistīt IKP. Pieejams: https://www.seplp.lv/lv/jaunums/aicina-sabiedrisko-mediju-finansejumu-piesaistit-ikp
[30] Latvijas sabiedriskajiem medijiem kritiski trūkt finansējuma. Pieejams: https://sejas.tvnet.lv/7789553/latvijas-sabiedriskajiem-medijiem-kritiski-trukst-finansejuma
[31] Sabiedriskais pasūtījums 2024.gadam, 16.lpp. Pieejams: https://www.seplp.lv/lv/latvijas-televizijas-sabiedriskais-pasutijums
[32] Mazākumtautības. Pieejams: https://www.km.gov.lv/lv/mazakumtautibas
[33] Sabiedriskais pasūtījums 2024.gadam, 34.lpp. Pieejams: https://www.seplp.lv/lv/latvijas-televizijas-sabiedriskais-pasutijums